Pēdējās dienās, pateicoties žurnālistu darbam, atkal aktualizējies jautājums par tā saucamo zaļo enerģiju.
Valsts jau gadiem maksā paaugstinātu tarifu, tā saucamo obligātā iepirkuma komponenti (OIK) par it kā videi draudzīgāku enerģiju, taču šīs politikas rezultātā ieguvēji ir nevis patērētāji vai vide, bet mazo elektrostaciju īpašnieki, tiem pietuvinātās personas un dažādi patiesā labuma guvēji.
Ir skaidrs, ka tarifa, par kādu valsts šo enerģiju iepērk, nofiksēšana, atsaistot to no dabasgāzes tirgus cenas, ir bijusi kļūda. Dabasgāzes cena ir kritusies. Tas nozīmē, ka valdība ir izrādījusi būtisku pretīmnākšanu uzņēmumiem, kas citādi – brīvā tirgus apstākļos, neizdzīvotu. Tātad, mēs visi atkal esam subsidējuši varai pietuvināto biznesu.
OIK regulējums ir strauji jākoriģē, lai izvairītos no situācijām, kad atļauja ražot zaļo enerģiju tiek ieviesta formāli. Tāpat arī jānosaka, ka izsniegtās kvotas jauda enerģijas ražotājam vismaz 90 % apmērā ir jāsasniedz ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā kopš iekārtas palaišanas brīža.
Ir strikti jāparedz, ka OIK atbalsts pienākas tikai par tādu enerģiju, kas tiek ražota no atjaunojamajiem resursiem. Šobrīd lielākā daļa OIK maksājumu ir par enerģiju, kas nav ražota no atjaunojamajiem energoresursiem. Tāpat arī ir jāvērtē, cik patiesībā “zaļa” ir šī enerģija? Vai cena, ko par to maksājam, nav pārlieku augsta? Cik resursu tiek patērēts, lai šo enerģiju saražotu? Un vai videi nodarītais kaitējums ir samērojams ar ieguvumiem, kurus ikdienas elektroenerģijas patērētājs patiesībā neredz?
Var diskutēt par to, vai palielināt atjaunojamās elektroenerģijas īpatsvaru enerģijas ražošanā Latvijā. Taču, ja mēs vienojamies, ka ir gudri turpināt iet šajā virzienā, ir jāmaina atļauju izsniegšanas principi. Kāpēc lai mēs neieviestu zemākā tarifa izsoles, kas ir ļoti sekmīgs modelis vēja enerģijas ražošanā citur pasaulē?
