Līdz ar pagājušās nedēļas Saeimas budžeta diskusiju maratonu, ko saskanīgi pavadīja kremļa-Saskaņas, ZZS un gobzemiešu trio, lielās kaislības ap 2020.gada budžetu ir rimušas, tādēļ piedāvāju savu atskatu uz galvenajiem budžeta lēmumiem un turpmāko virzību uz 2021.gada budžetu.
Kopumā, jāsaka, šis ir normāls budžets, bez asām kustībām un lieliem pārsteigumiem, kaut vai tāpēc vien, ka ekonomika un budžets vēl “atgremo” ne pārāk labās blaknes, ko radījusi ZZS 2018.gada nodokļu reforma, kuru D. Reizniece-Ozola pat nodēvēja par “vienu no vērienīgākajām dāvanām Latvijas simtgadei”.
Galvenokārt, 2020.gadā tiek turpināts atdot parādu pensionāriem ar pēdējās desmitgades lielāko pensiju indeksāciju: esmu dzirdējis no daudzām sarunām, ka šī gada nogalē piedzīvotais pensiju pieaugums bijis patiesi iepriecinošs. Tāpat daudzi tiesu un kultūras sistēmu darbinieki, skolotāji, un mediķi saņems algas lapiņas ar 10% un vairāk ikmēneša algas pieaugumu: ne tikai pateicoties algu likmju palielinājumam, bet netieši arī caur palielināto Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ( IIN ) neapliekamā minimuma pieaugumu. Tiesu sistēmā esam spējuši ne tikai palielināt algas, bet arī uzsākt modernas specializētas tiesas izveidi, pateicoties resursu efektīvākai izmantošanai un “iekšējai pārdalei”. Mēs neradīsim arvien vairāk valsts apmaksātu darba vietu tiesu sistēmā un neprasīsim papildus naudu no nodokļu maksātājiem.
Tiek godīgi maksāts rēķins par mūsu drošību (2% no IKP), visām pašvaldībām ir vismaz neliels budžeta pieaugums salīdzinot ar 2019.gadu, veselības nozares finansējums sasniedzis jaunu rekordu ar 1.2 miljardu eiro atzīmi, un Eiropas fondu projekti tiek laicīgi līdzfinansēti. Gan vietējie budžeta uzraugi (Fiskālās disciplīnas padome), gan ārējie vērotāji būtiskus aizrādījumus par 2020.gada budžetu nav bilduši, bet valsts var turpināt aizņemties naudu ar vēsturiski viszemākajām aizdevuma procentu likmēm.
Būtu, protams, gribējies, 2020.gadā lielāku fiskālo telpu, lai partijas var straujāk realizēt savus priekšvēlēšanu solījumus – piemēram, IIN neapliekamā minimuma algām un pensijām straujāka celšana atliekas, visticamāk, uz nākošiem diviem gadiem (2021.g. – €400, 2022.g. – €500); tāpat minimālās ienākuma koncepcijas realizēšanai pietrūka gandrīz €20 miljoni – tas ļautu būtiski celt minimālās pensijas.
Mediķu algām rasts būtisks palielinājums, tomēr pie pašreizējā neskaidrā algu veidošanas mehānisma slimnīcās un veselības nozarē kopumā (plus piepelnīšanās iespējas privātajā sektorā), nevar gūt pārliecību, ka daudz pieminētais 20% algas palielinājums sasniegs tos kuriem tas nepieciešams visvairāk.
Raugoties uz pārmaiņu nesošo 2021.gada budžetu, kuru koalīcija sāks skatīt jau pavisam drīz, galvenais, manuprāt, ir neatkārtot ZZS/D.R.Ozolas nodokļu “reformas” kļūdas un izpildījumu. Šogad esam piedzīvojuši kā lielam skaitam cilvēku bija neplānoti jānorēķinās ar valsti, grāmatvežu darba slogs ir kļuvis smagāks, 0% reinvestētās peļņas nodoklis ir radījis vismaz €200 miljonu iztrūkumu budžetā, bet sabiedrisko organizāciju cīņa par ziedotāju finansējumu kļuvusi grūtāka.
Galvenajiem uzsvariem 2021.gada budžetā, manuprāt, vajadzētu būt bērniem un ģimenēm: ir strauji jāpalielina ģimenes valsts pabalsts, kā piemēram, €50 par pirmo bērnu, €100 par otro bērnu un €150 par trešo un katru nākošo bērnu. Tāpat jau pieminētais IIN neapliekamais minimums gan algām gan pensijām ir jāceļ līdz vismaz €400 jau 2021. gadā, lai būtiski neiepaliekam Igaunijai un Lietuvai.
Uzskatu, ka straujāk jāvirzās pretī efektīvu pabalstu sistēmas ieviešanu ģimenēm, lai atrastos papildus finansējums tiem, kam tas patiešām nepieciešams. Tāpat, būtu jāierobežo super lielo pensiju (kuras ne vienmēr gūtas godīgos apstākļos) virs piem., €3000 mēnesī izmaksa, lai ietaupīto naudu var novirzīt minimālo pensiju palielināšanai.
Skaidrs, ka veselības nozarei būs jānodrošina vismaz 50 miljonu eiro finansējums, bet vēlams pirms tam veikt visaptverošu veselības sistēmas finanšu plūsmu auditu, lai papildus nauda nonāk patiešām līdz “darītājiem” (ārsti, medmāsas), nevis tiek izniekota dārgos iepirkumos, infleitētās zāļu cenās un treknā ierēdniecībā. Tā, piemēram, ZZS ir nodrošinājusi, ka trīs lielākajās Rīgas slimnīcās to valdes locekļu vidējais atalgojums ir 60 000 EUR gadā. Turklāt, tā ir tikai pamatalga!
Iespējams, lai sniegtu jaunu skatījumu un piedāvājumu ekonomikai tik svarīgajos budžeta jautājumos, ir pienācis laiks pārmaiņām arī Finanšu ministrijas budžeta un nodokļu politikas veidotāju darba stilā. Kopumā uzskatu, ka pārāk ilgstoša atrašanās vienā amatā var sekmēt ideju stagnāciju un motivācijas zudumu.
Par to, kā ZZS ministru ieceltās valdes gan dzelzceļā, gan slimnīcās ir nodrošinājušās ar “nelaužamiem līgumiem” un algām, būs atsevišķs stāsts.
Par naudasrausēju “cemmi” uz Jauno konservatīvo partiju.
Budžeta pieņemšanas sēdē Saeimā diskusijas par atsevišķu deputātu garīgo veselību un aicinājumi atlaist Saeimu aizēnoja kādu citu interesantu iezīmi. Proti, opozicionāru kaismīgajās runās Jaunā konservatīvā partija jau tradicionāli tiek pieminēta ar īpašu naidu. Vienalga, ir konkrētais jautājums jauno konservatīvo ministru pārziņā vai nav, Jaunā konservatīvā bija vainīga pie visa gan Saskaņai, gan ZZS, gan atkarīgajiem deputātiem. Pieļauju, ka Jauno konservatīvo pieminēšana nebija sauss aprēķins, bet gan nāca pavisam dabiski. No iekšējām dusmām par izjauktajiem plāniem sponsoriem. Valdības veidošanas laikā notika kaut kas tāds, ar ko nebija rēķinājies neviens no šiem naudasrausējiem – Jaunā konservatīvā partija pieturējās pie savām vērtībām. Ne jau velti mūsu ierosinātais jēdziens Bezkompromisa tiesiskums izsauca pretiniekos visnievājošāko, patiesībā – stindzinošu baiļu, reakciju.
Jā, mēs tiešām esam vainīgi. Vainīgi pie tā, ka ZZS nav valdībā. Tieši mēs visasāk iestājāmies par oligarhu pagarinājumu atrašanos valstij nozīmīgu nozaru priekšgalā. Vai citās partijās šāda ietekme nav jūtama? Es nebūtu tik pārliecināts, taču pavisam skaidrs, ka nogriežot Lemberga tiešo piekļuvi lēmumpieņemšanai, arī citas partijas ir sajutušās drošāk un pārliecinošāk iestājas par savu vēlētāju, nevis sponsoru interesēm. Turklāt, partiju finansēšanas palielināšana politiskajām partijām pavisam fundamentāli maina līdzšinējo situāciju. No šo naudasrausēju ietekmes var izsprukt pat viņu kabatas partijas. Tieši tas šos naudas rausējus arī dzen panikā.
