Tiesiskā regulācija
Nekustamā īpašuma nodokļa likums paredz, ka nekustamā īpašuma nodokļa likmes ir 0.2% – 1,5% no kadastrālās vērtības. Likmi virs 1,5%-3% pašvaldība var noteikt, ja īpašums netiek uzturēts atbilstošā kārtībā. Likums deleģē pašvaldībām šajā intervālā noteikt nodokļa likmes. Pašvaldība var dot atvieglojumus atsevišķām sociālām grupām.
Kadastrālā vērtība, kas ir nodokļa bāze, ir masveida tirgus vērtība.
Tātad
nekustamā īpašuma likmes ir politisks jautājums, kas ir pašvaldības kompetence
un
kadastrālā vērtība, kas ir nodokļa bāze, ir tehnisks lielums, līdzīgi kā gaisa temperatūra, kas var mainīties.
Kā deleģējumu izmanto Rīga?
Piemēro likmes:
0,2%,0,4%, 0,6% dzīvojamām mājām;
1,5% zemēm;
3% graustiem;
1,5% ēkām, ja tajās neviens nav deklarēts;
Ir arī atvieglojumi.
Rīgas domes amatpersonas saka, ka nodokļu likums nosaka 1,5% likmi. Tas pieļauj likmes noteikt līdz 1,5%, tomēr NAV obligāti jāpiemēro maksimālās! Tā ir demagoģija, ka vainīgas ir kadastrālās vērtības, kas esot par iemeslu augstiem nodokļu maksājumiem, bet ne Rīgas domes noteiktās procentu likmes.
Kas būtu maināms?
Jāsamazina nekustamā īpašuma nodokļa slogs un nodokļa likme zemei.
Jāpiemēro vienādas likmes ēkai un zemei, kas mazinātu “augstā un nesamaksājamā” nodokļa problēmas kontrastainos dzīvojamos rajonos, piemēram, Mežaparkā . Rezultātā nodoklis par dārgiem un lētiem īpašumiem būtiski atšķirtos – lēto māju īpašniekiem nodoklis būtu zemāks.
Nekustamā īpašuma nodoklis nav jāsaista ar deklarēto dzīvesvietu, piemērojot augstāku nodokli īpašumiem, kur nav Rīgā deklarētu personu. Faktiskais pašvaldības mērķis ir iekasēt maksimāli daudz naudas no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, kas tiešā veidā ir saistīts ar deklarēto dzīvesvietu. Kāpēc gan ārpus Rīgas dzīvojošajiem nevarētu piederēt otrs īpašums Rīgā? Kādēļ tas tiek politiski regulēts? Jāatceras, ka Rīga ir Latvijas galvaspilsēta! Tā nav tikai Rīgas domes amatpersonu un deputātu pilsēta!
*Šis ir Māra Grīnberga personiskais viedoklis.
Partijā dominējošais viedoklis
Fiziskajām personām, pilsoņiem, nebūtu jāmaksā NĪN par savu primāro saprātīga izmēra mājokli. Šajā gadījumā primārais mājoklis tiktu noteikts, izmantojot dzīvesvietas deklarēšanas sistēmu, kas gan tam pēc būtības nav paredzēta.
Faktiski tiek uzlikts slogs pašvaldībai, lemt par atseviškiu fizisku personu, kuras nodarbinatas VZD, taisītajiem lēmumiem uzskrūvējot kadastralās vērtības. Faktiski ar to pašvaldības tiek padarītas par elektorata uzpircējam. Neviens taču par to necenšas bilst, ka caur šiem divienm slēpta veida ar netīru koku tiek iebiedets vēlētaji.
Māri, tomēr taisnīgi būtu saistīt ar dzīves vietu – tā dara daudzkur pasaulē, jo pastāvīgie iedzīvotāji maksā IIN, bet ienācēji nē. Tā dara skandināvi ar vasarnīcām un tas ir pareizi. Pēc būtības priekšnoteikums ir sakārtot deklarēšanos un nepieļaut to “sviestu”kas ir ar pārdeklarēšanos dažādu labumu dēl. Vistrakākais, ka to neviens nekontrolē un arī manuprāt sistēma nav izveidota tā lai vispār saprastu iedzīvotāju “migrāciju”sociālu labumu dēļ valstī
Manuprāt nebūtu gan pamata saistīt ar dzīvesvietu. Dzīvoju Rīgā jau vairākus gadus, bet nodokļus vēl aizvien maksāju reģionā, no kura esmu nācis. Tas ir tikai tāpēc, ka visi mani ienākumi jau praktiski tiek iztērēti Rīgā – visus pirkumus un maksājumu veicu šeit. Lai vismaz mani nodokļi nonāk tur, kur tie ir vajadzīgāki.
Labdien! Vai tad nav iespējams nekustamo īpašumu, kas mantots no vecākiem un kas ir kā faktiskā dzīvesvieta neaplikt ar NĪN , bet iepirktos vai ” dāvinātos “, kas iegādāti aplikt ar progresīvu ( atbilstoši tirgus cenai ) nodokli, kā arī trešo, ceturto u.t.t. Īpašumu ( jo bieži ir ka omītei (un ne tikai ) ir savs dzīvoklītis un mazdārziņš . Paldies.