Nesen plašā Latvijas sabiedrības lokā rezonansi guva plānotie grozījumi “Autoceļu lietošanas nodevas likumā” jeb vinješu lieta, kuri kārtējo reizi pierādīja, ka Latvijā mazais/vidējais uzņēmums vai pašnodarbinātais (MVU) bieži dzīvo pastāvīgā gaidīšanas režīmā : “kas mainīsies nākamgad’’? Latvijas nodokļu politika jau gadu desmitiem raksturojama kā bieži mainīga, reaģējot uz īstermiņa budžeta vajadzībām.
Ja IIN, VSAOI, PVN un citu nodokļu/nodevu sliekšņi vai režīmi mainās ik gadu, uzņēmējs nevar droši:
- noteikt cenas 6 – 12 mēnešiem uz priekšu;
- plānot investīcijas;
- slēgt ilgtermiņa līgumus;
- atļauties papildus darbiniekus;
- prognozēt savu finanšu plūsmu;
plānot laiku un papildus administratīvās izmaksas jaunā regulējuma ieviešanai savā uzņēmumā.
Līdzšinējā pieeja palielina risku, ka uzņēmēji strādā “uz izjūtu”, atņemot tiem spēju prognozēt regulējuma izmaiņas pat īstermiņā un attiecīgi plānot savu darbību, kas neveicina stabilu uzņēmējdarbību ilgtermiņā. Īpaši smagi šīs izmaiņas skar pašnodarbinātos.
No uzņēmēju kabatas katru gadu īstermiņā valsts budžets tiek lāpīts šādos veidos:
- akcīzes nodokļu likmju palielināšana;
- izmaiņas IIN likmēs, neapliekamā minimuma noteikumos un ienākuma sliekšņos;
- PVN likmes un to pielietojuma izmaiņas.
Lielākā daļa nodokļu izmaiņu Latvijā tiek ieviestas ikgadēji kopā ar valsts budžeta pieņemšanu (t.i., līdz 31. decembrim vai ar spēkā stāšanās datumu 1. janvārī vai 1. jūlijā). Jāņem vērā, ka katri jaunie grozījumi uzņēmējiem nozīmē:
- jaunas grāmatvedības nianses;
- jaunas deklarācijas vai atskaites;
- jaunu interpretāciju no VID puses.
Lielam uzņēmumam tas nozīmē izmaksu pieaugumu, bet maziem uzņēmumiem vai pašnodarbinātajam – papildu darbu sev pašam vai ārpakalpojuma izmaksas, kas turklāt:
- nesniedz jaunu vērtību;
- nepalielina apgrozījumu;
- samazina neto ienākumus.
Kādēļ par to jārunā?
Jo iepretim Latvijā piekoptajai mainīgajai un neprognozējamajai nodokļu politika stāv “konservatīvā nodokļu politika”.
Konservatīvās nodokļu politikas centrā ir atbildīga valsts pārvaldība, regulējuma izmaiņas plānojot laicīgi, cieņa pret nodokļu maksātāju un pārliecība, ka ekonomiskā brīvība veicina labklājību visai sabiedrībai. Haotiska “budžeta caurumu lāpīšana”, ceļot nodokļus un atstājot negatīvu ietekmi uzņēmējiem, ir bezatbildīgs īstermiņa risinājums, kas ilgtermiņā noved pie pretēja efekta. Uzņēmējdarbībai labvēlīga un paredzama vide ilgtermiņā palielinās valsts nodokļu ieņēmumus.
Šo iemeslu dēļ JKP iestājas par sekojošo:
- Samērīgi un paredzami nodokļi. Cilvēkiem un uzņēmumiem ir jāzina, ar kādu nodokļu slogu tie rēķinās ilgtermiņā. Biežas izmaiņas, pēkšņi paaugstinājumi vai sarežģītas sistēmas grauj uzticēšanos valstij un kavē investīcijas. Konservatīva nodokļu politika dod priekšroku nodokļiem, kas mazāk kavē investīcijas, ražošanu un darba vietu radīšanu. Spēcīga ekonomika ilgtermiņā nodrošina arī stabilākus valsts ieņēmumus bez nodokļu sloga palielināšanas.
- Uzņēmējus nedrīkst sodīt par darbu, uzņēmību un iniciatīvu. Nodokļu sistēmai ir jāatbalsta strādājošie, ģimenes un uzņēmēji, nevis jāveicina atkarība no valsts atbalsta.
- Valsts izdevumu kontrole. Zemi nodokļi nav iespējami bez atbildīgas budžeta politikas. Valstij vispirms ir jāpierāda, ka tā efektīvi izmanto esošos līdzekļus, pirms prasa no sabiedrības vairāk. Taupība, prioritāšu noteikšana un birokrātijas mazināšana ir šīs pieejas neatņemama sastāvdaļa.
Konservatīva nodokļu politika tiecas pēc stabilas, godīgas un ilgtspējīgas nodokļu sistēmas, kas stiprina gan valsti, gan tās iedzīvotājus.
Nodokļu sistēma nedrīkst būt sarežģīta tiem, kas strādā godīgi!
