Vienkāršs pilsonis vienmēr zina, vai viņš tiek cienīts un mīlēts ne vien savas ģimenes un radu lokā, bet arī labi jūt un saprot, kas notiek tajā sabiedriskajā vidē, kurā viņš dzīvo, neatkarīgi no izglītības, reliģiskās piederības un dzimuma (varbūt šodien būtu mūsdienīgi piebilst, ka – arī neatkarīgi no savas seksuālās orientācijas). Pilsonis nez kā vienmēr zina un jūt, vai viņš no savas valsts gūst atbalstu savam darbam un esībai pat tad, ja tas ir kaut kas pavisam nemateriāls. Tāpat pilsonis nez kādēļ sajūt un nojauš, vai tai sabiedriskajai formācijai, kurā tas atrodas, dzīvo un fiziski eksistē, ir kāda vērā ņemama nākotne vai tomēr nekāda attīstība nav gaidāma un, līdzīgi kā padomju iekārtā, ir jākrāj cukurs un ziepes, jo, raugi, tās pēkšņi atkal var nebūt veikalu plauktos utml. Mūsdienās gan veikalu un sevišķi supermārketu plaukti, šķiet, nav tik viegli iztukšojami, arī dažādu produktu pārpilnība it kā liecina, ka attiecīgajā teritorijā bads un iznīcība nav gaidāmi. Pat mazos lauku veikaliņos, kas agrāk vien dižojās ar svaigas maizes pievedumiem, kurus jau no rīta gaidīja ar pajūgiem un mopēdiem sabraukušie iedzīvotāji, kādiem pāris veidu konserviem un pieprasītām konfektēm un bulciņām, tagad lepojas ar visai šķietami bagātīgu piedāvājumu (protams tie, kas, par spīti publiski izsludinātai valsts attīstībai pat uz kaimiņu valstu fona, vēl nav aizvērušies).
Un tieši šinī pretrunīgajā brīdī, kad sastopas šie divi pavisam nesaderīgie jēdzieni – attīstība un likvidācija, pilsonis, tas pats vienkāršais Latvijas pilsētas un lauku iedzīvotājs, kurš nav nedz divkārši diplomēts ekonomists, nedz zināšanām pārbagāts jurists vai kādas ministrijas ilggadējs ierēdnis, gluži pilntiesīgi un loģiski var uzdot jautājumu, uz kuru tam ir visas tiesības saņemt gudru un izsmeļošu atbildi – par kādu attīstību ir runa, ja visas valsts mērogā sabiedrības dzīvē lielākoties šķietami ir vērojama iznīcība nevis attīstība, lai kā to arī pilsonis, kurš jau padomju laikā bija ieradis sev katru rītu teikt – nu, gan jau viss būs labi – un ar šo domu dzīvoja un cerēja uz labāku nākotni, brīvu no svešas valsts varmācīgas ietekmes un bezierunu diktāta, censtos neredzēt un nevērtēt negatīvi? Toreiz, lai cik tas nešķita neticami, tāds brīdis arī pienāca, mazā latviešu tauta tika atbrīvota no vagara, no svešas valsts armijas klātbūtnes, no ekonomikas žņaugiem, kas paģērēja savās fabrikās, tīrumos un fermās audzēt tos labklājības augļus, kuri vispirms nonāca dižās kaimiņzemes iedzīvotāju vēderos un lietojumā, pašiem ražotājiem atvēlot vien sekundāru lomu produkcijas saņemšanā un baudījumā. Vienkāršais pilsonis, ticis pie savas valsts, pie atjaunota valsts karoga, valsts valodas, himnas un valsts pārvaldes visos līmeņos, bija patiesi neizsakāmi priecīgs par savu atgūto valsti, savu Tēvzemi, savas nācijas mājvietu, par kuru valsts kā tāda būtu uzskatāma ikvienai tautai, kas dzīvo uz Zemes, un tās tautas, kurām vēl šodien nav savas valsts, par to sapņo kā par savu lielāko dārgumu.
Un šajā prieka un emociju pārsātinātajā brīdī, šajā mulsuma un neticamības gaisotnē mazais, vienkāršais valsts pilsonis nepiemirsa kādu vienkāršu sentēvu gudrību – jebkuras lielas emocijas ir jāvalda ar saprātu, it īpaši, ja runa ir par lielām pārmaiņām un par kādu, kurš ir, latviski sakot, sēdējis uz kakla ne dienu, ne mēnesi, ne gadu, bet laiku, kas mērāms vairāk kā pusgadsimta garumā! Un neviļus viņš vēl atcerējās kādu sakāmvārdu – “baro vilku, kā gribi”. Pilsonis kļuva domīgs. Viņš saprata, ka tas, kurš ir zaudējis iekāroto un tik ilgi baudīto, katrā ziņā gribēs to atgūt vai atriebties, pat ja tas prasīs lielus melus un viltību. Mazliet attapies no vispārējās tautas eiforijas un dažādiem sajūsmas pilniem manifestiem, pilsonis kļuva apdomīgs. Bet, būdams pietiekoši latviski skeptisks un “visādu velnu” pieredzējis, pilsonis lāga nepaļāvās uz tiem sen aizmirstajiem kaimiņiem, kas dzīvoja uz Rietumu pusi un solīja praktisku un materiālu palīdzību, tādējādi neviļus demonstrējot gan savu pusgadsimta vilšanos, gan dabisko nezināšanu, gan latvisko audzināšanu, kas kā vienu no labas uzvedības pamatprincipiem deklarēja – esi pieticīgs! Un šī uzvedības dogma pilsoni ieveda pretrunīgu jautājumu un aktivitāšu gūzmā – kā panākt savas rīcības atziņu, lai to nevērtētu kā primitīvas iedomības izpausmi, sevišķi jaunajos apstākļos, kad pašam bija jākļūst par saimnieku, pie tam – savējo vidū, nekļūstot par tādu pašu kakla kungu kā tikko atkāpušies vagari?
Uzdevums nepavisam nebija vienkāršs, domājams, ka tas joprojām ir visai aktuāls arī šodien, kad kopš valsts atguves ir jau puse no pusgadsimta laika atkal aiztecējusi. Un tajās situācijās, kad bijušais kalps joprojām imitē savu bijušo vagaru, atkārtojas un atgriežas šķietams padomju laiks ar visām no tā izrietošajām sekām visos valsts pārvaldes līmeņos, ar visu tā postu un nožēlojamo primitivitāti.
Bet mazais, vienkāršais pilsonis, kurš patiesi vēlas būt pārticis, izglītots un laimīgs saimnieks savā zemē, valstiski sabiedriskā vidē šodien joprojām ir spiests cīnīties gan ar tiem “savējiem”, kas, bijuši kalpi gan garā, gan pēc būtības, kropli atkārto kādreizējo vagaru rīcību, gan vecās varas pārstāvjiem, kas imitē iepriekšminēto “attīstību”, patiesībā maksimāli graujot un izlaupot jaunās valsts pamatus un materiālās vērtības, kā arī pavisam svešu varu subjektiem, kam šeit ir savi šauri subjektīvi mērķi, kas bieži nepavisam nesakrīt ar neatkarīgās Latvijas valsts nostādnēm, mērķiem un perspektīvām.
Kas būs tas grūdiens, tā brīnumrecepte, kas atbrīvos no dažāda līmeņa parazītisma valsti, dodot iespēju tai patiesi augt ne vien materiāli, bet ētiski, ļaujot mazā pilsoņa pēcnācējiem gūt labu izglītību, būt pārtikušiem un laimīgiem? Kas būs tā recepte, kas palīdzēs neitralizēt kādreiz padomju valstī tik slepkavnieciski ciniski uzstādīto formulu “ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas”? Šķiet, ka šī formula arī šodien gan te, gan citur bijušajā padomju telpā darbojas nevainojami, izmantojot visus valsts varas instrumentus, no mazas lauku pašvaldības līdz pat Ministru kabinetam. Varbūt patiesi praktiski un pietiekami bieži ir atkal jāveic publisks desovjetizācijas process ar sistēmas nosodījumu un šodienas aktīvo elementu apzināšanu. Varbūt beidzot patiesi ir pavisam praktiski no varas amatiem jāatstādina tie, kas joprojām darbojas minētās formulas uzdevumā, jo tās darbības postošās sekas ir redzamas katram bez nepieciešamiem pierādījumiem.
Un mazais pilsonis, īpaši tas, kurš darbojas valsts pārvaldē, lai ir saprātīgs, nepārdodas par sīknaudu, un lai to paredz likums un atbildība. Un lielais pilsonis, kurš ir atbildīgs par tautas nākotni un labklājību, nesirgst ar lepnību, tukšu uzpūtību un šķietamas pārticības izraisītu vistas aklumu.
